Ar pateicību vēršos pie Latvijas Karjeras attīstības atbalsta asociācijas valdes, īpaši Ditas Lūkas, Brigitas Miķelsones un Valsts izglītības attīstības aģentūras Eiroguidance koordinatores Ilzes Jansones par iespēju šopavasar piedalīties pieredzes apmaiņas vizītē ES mūžizglītības programmas Leonardo da Vinci apakšprogrammas projekta “Academia” ietvaros Francijas austrumos Dižonā un tās apkārtnē. Brauciena mērķis bija iepazīties ar Francijas pieredzi strādāt ar pusaudžiem un jauniešiem, kuri pirms laika pamet skolu vai neregulāri to apmeklē un tādējādi neiegūst kvalitatīvu izglītību, kā arī apgrūtina savas karjeras attīstību.

Tā kā arī mūsu valsts galvenais resurss ir cilvēka zināšanas un gudrība, to prasmīga un mērķtiecīga izmantošana, tad skolas pats svarīgākais uzdevums ir nepieļaut, lai skolēns pamet skolu, bet ja nu tā ir noticis – rīkoties tā, lai skolēns pēc iespējas ātrāk tur atgriežas.

Pilnīgi droši varu apgalvot, ka tā saucamā pirms laika skolu pametušā pusaudža vai jaunieša sociālais portrets visās valstīs ir vienāds. Šie pusaudži vai jaunieši nāk gan no ģimenēm, kuras var uzskatīt par labi situētām, gan no ģimenēm, kurās ir ekonomiskas grūtības vai nelabvēlīgas ģimenes statuss. Starp skolu nebeigušajiem vai neregulāriem tās apmeklētājiem ir pusaudži un jaunieši ar veselības traucējumiem, zemu mācītības līmeni un arī ar izcilām spējām apveltītie. Visbiežāk nevēlēšanās apmeklēt skolu cēloņi ir emocionāla un pedagoģiska rakstura. Ja jaunietim ir konflikts ar vecākiem, skolotājiem vai klasesbiedriem, ja viņš jau iepriekšējā izglītības iestādē nav juties labi, jo ar viņu neviens nav rēķinājies, ja netiek galā ar mācību uzdevumiem, un dienu no dienas šī nasta kļūst arvien smagāka, bet pats nezina, kur meklēt palīdzību, viņš izvēlas neturpināt mācīties. Skolas vietā ir iela, nevēlami draugi, apreibinošas vielas u. c. mums jau zināmās sekas.

Šoreiz vēlos pievērst uzmanību tiem iepriekš minētās problēmas risināšanas aspektiem, par kuriem lika aizdomāties tikšanās ar vairāku Dižonas skolu vadītājiem un skolotājiem, Burgundijas Universitātes pārstāvjiem un karjeras konsultēšanas sistēmas speciālistiem.

Pirmkārt, ja skolā ir šāda rakstura problēma, jāreaģē nekavējoši. Kā apgalvoja J. Rostanda koledžas direktore, „pat tad, ja skolēns ir nokavējis 10 minūtes, ir svarīgi uzzināt, kas gadījies, kāpēc tā gadījies. Tieši šīs 10 minūtes var izrādīties visu nelaimju sākums”.

Otrkārt, palīdzībai jābūt kompleksai un profesionālai. Vispirms ir jāizzina, kādas ir skolēna individuālās problēmas – emocionāls diskomforts, atmiņas vai uzmanības traucējumi, valodas nepietiekama attīstība, neprasme mācīties u. tml. „Ja gribi kādam palīdzēt, vispirms iepazīsti viņu!” – tā apgalvoja citas skolas direktors. Skola kā profesionāla iestāde vislabāk zinās, kādā veidā meklēt risinājumus. Savukārt ģimenei un sabiedrībai ir to ir jārēķinās un visādos veidos jāatbalsta. Protams, darbs ar katra skolēna ģimeni ir skolas vadības, skolotāju, klases audzināju, pedagogu atbalsta personāla kopīgs darbs. Ļoti svarīgas ir regulāras skolotāju, skolas psihologa, sociālā pedagoga un karjeras konsultanta kopīgās sanāksmes, kopīgi plānots mērķtiecīgs darbs ar skolēnu vecākiem.

Skolas darbības koncepcijas pamatā liekama tikai dziļa cilvēkmīlestība un vēlēšanās palīdzēt. Bez moralizēšanas un sava viedokļa uzspiešanas no skolotāju, skolas vadības vai pedagogu atbalsta speciālistu puses. Cieņpilna attieksme pret katru skolēnu neatkarīgi no viņa veselības stāvokļa, etniskās piederības, intelektuālās attīstības līmeņa u.c. ir tas, kas var palīdzēt. Ja arī ģimenē vecāku aizņemtības, nezināšanas, nevēlēšanās vai citu apstākļu dēļ bērns jūtas nesaprasts, viņa labizjūtu ietekmē vecāku konflikti, tad vismaz skolai jābūt tai vietai, kurā viņu gaida, ar viņu rēķinās un visādos veidos palīdz neatkarīgi no spējām un iespējām.

Bieži nevēlēšanās iet uz skolu ir tāpēc, ka skolēns neprot mācīties. Viņam ir vajadzīga palīdzība, kā vieglāk atcerēties tekstu, kā koncentrēties, kā trenēt atmiņu, kā pareizi atstāstīt tekstu, veidot konspektus un veikt citus nozīmīgus darbus, kas svarīgi, apgūstot konkrētu mācību priekšmetu saturu. Atsevišķās Dižonas skolās tā saucamajos svarīgākajos mācību priekšmetos – valodās, matemātikā –vienu stundu nedēļā tiek plānots papildu darbs. Vērts izvērtēt arī tādu šīs valsts pieredzi kā piedāvāt speciālas programmas, kurās skolēni no dažādām skolām pēc profesionāla lēmuma apgūst sociālās prasmes, prasmi mācīties, pat konkrētu amatu. Varbūt mums, kas pēdējā laikā tik bieži diskutējam par skolas un ģimenes atbildību, nereti viens otram izsakām pat publiskus pārmetumus, var noderēt vizītes laikā iegūtā atziņa, ka Francijā ģimenei ir jārēķinās ar skolas profesionālo viedokli gan par to, kas viņa bērnam vislabāk paveicas, gan par to, kādas ir viņa spējas, kurā virzienā būtu vērts palīdzēt skolēnam veidot karjeru. Pēc kādas skolas direktores teiktā apmēram 2% vecāku mēdz šaubīties par skolas viedokli, bet ātri vien viņiem nākas pārliecināties, ka profesionāļu vērtējums ir bijis pietiekami objektīvs.

Apzinoties, ka mūsdienu skolēnam vajadzību palīdzēt ir kļuvis vairāk, jo trauksmaināka un dinamiskāka, dažādiem izaicinājumiem bagātāka ir apkārtējā vide, kurā viņš aug un attīstās, katrā skolā ir jābūt pieejamai ne tikai psihologa, sociālā pedagoga, bet arī karjeras konsultanta vai vismaz karjeras speciālista palīdzībai, kurš ārpus mācību procesa prot profesionāli veidot sarunas ar skolēniem par viņu dzīves plāniem, parādīt skolēnam, kā viņš var attīstīt savas spējas, risināt pašapliecināšanās u.c. jautājumus.

Nav jābūt izcilam rēķinātājam, lai saprastu, ka cīņa ar sekām vienmēr maksā dārgāk, nekā pasākumi, kas veicina to nepieļaušanu.

Zenta Anspoka, ACADEMIA 2013 dalībniece